Zudusī maize

Autore: Inese Paklone

Kad pēc jaunā gada sagaidīšanas bija jādodas atpakaļ uz Amsterdamu, Jans apgalvoja, ka viņam grūti aizsaitēt zābakus - nevarot noliekties vēdera dēļ, kaut visās platajās ēšanās atteicies no maizes. Atteikumam viņš izmantoja it kā holandiešu teicienu, ka maizi var ēst mājās. Tomēr šaubas par teiciena holandiskumu man izraisa tā biežais lietojums arI latviski. Lai cik nopietni mēs izturamies pret maizi, apzīmējot pat visu ēdienu ar maizes vārdu, piemēram, simboliski sakām, ka «maizei pietiek», nevis «ēdienam nopelnu», mēs tomēr neesam tik lieli maizes ēdēji kā ļaudis Itālijā, Spānijā vai Francijā, Tur maize ir katras ēdienreizes pamats, un nav ziņu, ka tā tur izraisītu spēcīgāku pieņemšanos svarā nekā citviet. 

Spānijas laukos - gluži tāpat kā senāk Latgalē maizi negriež ar nazi - tas būtu grieziens Kristus miesā. Pirms lauž maizi, klaipam pārmet krustu. Tomēr pat kalnu ciemos maizi vairs necep mājās maizes krāsnīs - aizbrauc tik līdz veikalam un nopērk. Mājās šad un tad izcep vien kādus kukulīšus svinībām, Itālijā maize ir valstisks jautājums jau kopš antīkās Romas laikiem, kad pilsētniekiem to sāka piegādāt centralizēti. Francija mantojusi šo attieksmi, lai gan tur, tāpat kā kaimiņvalstīs, atkal cieņā mazās ceptuves ar īpatnējām, nereti tradicionālām maizēm, ko reiz saimnieces cepa mājās, Maizes ir gan dienišķās - no miltiem, ūdens un rauga -, gan ar pienu, olām, rozīnēm vai citu ko bagātinātas, ko cepa ebreju sabatam vai katoļu svēto dienām. Ir ari plakanās maizes, pašas senākās, jo vēl bez rauga: Tuvo Austrumu lavašs un pita, Indijas nāns, Sardīnijas papīrplānā carta de musica. 

Visās tautās bērnus māca, ka maize jāizlieto pilnība. Arī tāpēc, taču galvenokārt tāpēc, ka garšīgi, no dienišķās maizes gatavo daudzus ēdienus. Toskānā vāra ribollitu - pupiņu un dārzeņu zupu, ko uzlej uz biezām maizes šķēlēm. Franču sīpolzupu pārklāj ar maizi. Ne tikai Itālija jauc maizes salātus ar stipri atšķirīgām sastāvdaļām, taču tieši Apūlijā mājas virtuves gardums ir maizes plācenīši: apkaltušu maizi izmērcē aukstā ūdenī, pieliek olas, rīvētus ķiplokus, kaperus, cietu aitas sieru, kapātas piparmētras un raudenes (oregano), sāli un piparus un ātri apcep eļļā. Zināmas arī maizes klimpas, knēdeļi, pīrāgi, pildījumi, mērces, krēmi, želejas, sāļi un saldi sacepumi un pudiņi. Jaukākie ir saldie sacepumi un pudiņi, arI krievu šarlotes no piena un olu mikslī mērcētas baltmaizes kārtām ar ābolu šķēIītēm, kanēli, cukuru un muskatriekstu. Arī ar citiem augļiem vai ogām un mērcēm - no vaniļas mērces līdz ruma vai viskija mērcei Ņūorleānā. Šo sacepumu vienkāršāks variants ir «nabaga bruņinieks» piena, olas un cukura maisījuma vai ūdenī mērcēta un sakultā olā mērkta baltmaize, cepta eļļā vai sviestā. Pasaule to pazīst arI ka franču grauzdiņu, paši franči sauc par pain perdu jeb zudušo maizi. jo maize, piesātinājusies ar pienu un olu, it ka pazūd. Tas ir lielisks ēdiens brīvdienas brokastIs, jo pārklājams gan ar sāļu, gan saldu. Spānijā līdzīgi gatavo torrijas - maizi mērc heresā vai Malagas vīna, ne ūdenī, tak pēc tam tomēr olā un cep zeltainbrūnu, pārkaisa ar pūdercukuru un kanēli un ēd, piedzerot kafiju.

Resursi: Laikraksts "Diena" 05.02.2010