Par maizi

Ieskats pagātnē – maizes vēsture

Visi zina to, ka pirmā maize radās no graudu putras. Turklāt pirmās graudaugu kultūras, kuras tika izmantotas, nebūt nebija šodien tik ierastie kvieši un rudzi, bet gan mieži un prosa – no tām tad arī radās pirmā maize. Pēc tam iepazina pārējās graudu kultūras, apguva malšanas gudrības un uguns izmantošanas iespējas, bet par to citureiz.

Maize no senās Ēģiptes

Ēģipti varētu dēvēt par maizes dzimteni, jo šīs zemes ļaudis pirmie izcepa maizi. Tas bija sākums, lai tālākā nākotnē iegūtu produktu, kas kļūtu par pamata produktu cilvēka uzturā. Ēģiptieši bija pirmie, kas atklāja maizes mīklas īpašību – skābšanu, tādējādi sperot pirmos soļus pretī pārtikas ķīmijas zinātnei. Skābšanas rezultātā maizes mīkstumā veidojās poras arī bez rauga iedarbības. Visas citas tautas tuvākajā apkārtnē tajā laikā termisku apstrādi uzskatīja par kaitīgu, savukārt, skābšanu par pūšanas sākumu, tomēr ēģiptieši ātri atskārta, ka šādā veidā maize kļūst gardāka un kraukšķīgāka, tā ilgāk saglabājas svaiga. Tādēļ tika aizliegts izmest skābo mīklu, to pieskaitīja kā līdzvērtīgu tādiem dārgumiem kā uguns pavardā un dzeramais ūdens.

Vēlāk ēģiptieši pamanīja likumsakarību starp mīklas mīcīšanas ilgumu un maizes garšas īpašību uzlabošanos. Grieķu dzejnieks Hērodots savās vārsmās rakstīja: "Mana tauta ir vienīgā, kura maizi mīca ar kājām, bet mālus – ar rokām."

Senajā Ēģiptē tika radīta arī pirmā maizes krāsns – to darināja no Nīlas māliem, tai bija konusa forma, augšējā daļā konusa iekšpusē tika veidotas lūkas, kuras atvēra cepšanas beigās, bet uguni kūra zem pašas krāsns. Tad krāsns mutē uz akmens klona lika ar miltiem apkaisītu mīklu.

Šajā laikā maize kļuva par visu vērtību mērauklu: tīrumi, kuros auga kvieši un vergi, kas tos apstrādāja, piederēja tikai faraonam. Bībelē aprakstīts kāds tirgonis, kuram faraons bija devis tiesības tirgoties ar kviešiem. Neražas rezultātā pieaugot kviešu cenai, šī tirgoņa īpašumā pakāpeniski pārgāja iedzīvotāju lopi, lauki un mājas, bet paši ēģiptieši kļuva par vergiem. Tad tirgonis visu iegūto uzdāvināja faraonam, kā pateicību par doto iespēju iegūt labklājību. Tādā veidā – caur vergu tirdzniecību – prasme kopt zemi un izcept labu maizi izplatījās arī ārpus Ēģiptes.

Ēģiptieši sevi dēvēja par xemet kas nozīmē "melnās zemes dēli". Vēlāk, kad arābi iekaroja Spāniju, viņi ar šo ēģiptiešu vārdu apzīmēja neizskaidrojamo un nesaprotamo dabā, pieliekot arābu valodā priedēkli "al", no kura arī radās vārdi ķīmija un alķīmija.

Vārda "maize" izcelsme 

Romieši ticēja, ka maizi dod dabas dievs Pan, un sauca to par panis. No šī vārda radās daudzās valodās vārda sakne "pan" kas latīņu valodā nozīmē maize – pan, pane panis, pains.

Vēl senāks maizes nosaukums ir gleba, kas pašā sākumā nozīmēja "zemes gabaliņš", "atlūza". Vārds globuss (globe), kas apzīmē zemeslodi, arī ir nācis no šīs vārda saknes, pēc tam tas nozīmēja lodi, un pārveidojās par hleba. Krievu valodā tas savu nozīmi saglabājis joprojām, tāpat kā arī citās slāvu tautu valodās.

Vācu nosaukums – brot, angļu – bread,  skandināvu – bröt, iespējams, radušies no tā, ka maizes tapšanas laikā izdalās gāze. Ķeltu valodā vārds brehau nozīmē "samaisīt", "viļāt". Angļu valodā vārds "rūgt" – brew, vācu valodā – brauen, kas nozīmē "vārīt alu", arī radies no vārda "rūgt".

Krietni senāks vārds no ģermāņu ciltīm ir hlaif, sakne šim ķeltu vārdam saglabājusies vācu valodā – laib nozīmē "klaips", "kukulis".

Daži angļu lordi būtu pārsteigti par to, no kurienes cēlies viņu titula apzīmējums – no vārda hlafeard – "maizes devējs", radies lords, un no vārda hlafdigge, kas nozīmē "mīklas maisītāja" – lēdija.

Piemineklis maizniekam

Izraēlā senatnē maizes cepšanu veica sievietes. Likums atļāva maizes mīklai pieskarties tikai nama saimniecei, tādēļ vergi šo darbu nedrīkstēja veikt. Ap mūsu ēras sākumu pilsētās maizes cepšana jau tika veikta zināmā mērā rūpnieciski, respektīvi, darbu dara profesionāļi – vīrieši. Ceptuvēs jau bija vērojama darba dalīšana un katram bija savi pienākumi – ūdens nešana, mīklas mīcīšana, katlu nešana, mīklas veltnēšana, veikala plauktu kārtošana, bija arī palīgstrādnieki un preces piegādātāji.

Plīnijs Vecākais savos rakstos min, ka Romā 175.gadā pirms mūsu ēras bija profesionālas ceptuves, kurās strādāja brīvību ieguvušie vergi. Tie savas iemaņas bija apguvuši pie iepriekšējiem saimniekiem. Laika gaitā viņi kļuva par ievērojamiem un cienījamiem cilvēkiem, pat par augstmaņiem, jo cienījamā amata dēļ viņu izcelsme tika aizmirsta. Viens no tiem – Marks Aurēlijs Eirīsijs par saviem līdzekļiem uzcēla pieminekli maizniekiem, kurš bija 12 metrus augsts, un tā reljefā bija attēlots maizes cepšanas process. Šis piemineklis tika atrakts nesenā pagātnē pie lielās ostas Romas tuvumā.

Ar laiku Senajā Romā radās maizes cepēju apvienība Corpus pistorium, kurai bija lielas privilēģijas un politiskā ietekme. Viņi lielā mērā ietekmēja pilsētas saimniecisko dzīvi. Senajā Romā maiznieku apvienībām bija dotas tiesības noteikt maizes cenu, kā rezultātā daudzi pilsētas iedzīvotāji nonāca neapskaužamā stāvoklī, bet maiznieki kļuva aizvien bagātāki. Valdnieka Flāvija laikā šī maiznieku apvienība zaudēja savu ietekmi, un tās dalībnieki kļuva par valsts ierēdņiem un algotņiem.

Romas pilsētai bija jānodrošina ar maizi 40 000 bezdarbnieku un nabagu. Šajā laikā pirmo reizi vēsturē tika ieviestas tā sauktās maizes kartiņas. Šīs tessera frumentaria bija bronzas monētu veidā ar imperatora portretu un tās deva iespēju saņemt maizi. Savukārt vēlāk, valdnieka Cēzara laikā, apmēram ap 50.g. p.m.ē. Romā bija jau 200 000 no 600 000 Romas iedzīvotājiem, kuri saņēma bezmaksas maizi. Jāpiebilst, ka līdzīgas maizes kartiņas un iespēja trūcīgajiem saņemt maizi bez maksas bija arī plaši izplatītas Franču revolūcijas laikā. Revolūcija sagrāva visu saimniecisko dzīvi Francijas pilsētās, tāpēc tautas sapulcē tika pieņemts lēmums ieviest maizes kartiņas. Paind’Egalite – "sliktas kvalitātes maize" vienāda visiem. Šodien šīs tradīcijas ir nonākušas arī līdz Latvijai, tikai atšķirībā no Romas impērijas, Latvijā šis pasākums ir orientēts uz vēlētāju balsu piesaistīšanu konkrētai partijai – tā saucamā "nabagu maize". Ļoti ceru, ka šis pasākums nedegradēs maizes vērtību sabiedrības acīs.

Jau XIV.gadsimtā franči ļoti lepojās ar savu maizes piedāvājuma daudzveidību – vairāk kā 20 nosaukumiem. Interesanti, ka vārds "maiznieks" – franču valodā boulanger –  radies no diviem vārdu salikumiem boul – "bumba", langer – "mīkla". Franču literatūrā ir minēti šādi maizes nosaukumi: Galma, Tēva, Grāfu, Sulaiņu, Kviešu, Bruņinieku kā arī Tautas maize.

XIV.gadsimta Anglijā mājsaimniece, izejot pēc pirkumiem uz maizes tirgu vai maizes ielu (breadstreet), varēja iegādāties maizi, kas bija līdzīga šodienas franču bagetei, bija gan maize ar klijām, gan citas visdažādāko formu un izmēru maizes. Maizei tika pievienoti pētersīļi, rozmarīns, lauru lapas. Maiznieka profesija bija augsti godāta un pēc profesijas tika noteikts ģimenes stāvoklis sabiedrībā.

Maizes ražotnēm bija jāpakļaujas noteiktām prasībām, kuras noteica un pārbaudīja pilsētas dome. Maizei bija jāatbilst noteiktai formai, izskatam un, pats galvenais – svaram.

Senatnē maiznieka amats bija tik godājams, ka šī aroda pratēji sabiedrībā baudīja dažādas privilēģijas. Tā piemēram, Saksijas likumos par maiznieka slepkavību bija noteikts trīsreiz lielāks naudas sods nekā par jebkura cita pilsoņa noslepkavošanu. Savukārt, Ludviga XI valdīšanas laikā Francijā (no 1461.–1483.gadam) maiznieki bija atbrīvoti no kara klausības, un, ja kāds brīvprātīgi vēlējās iet dienēt, tad bija zināmi atvieglojumi – nevajadzēja stāvēt sardzē.

Tomēr maiznieki vienmēr bijuši labi karotāji un spēja pilnībā aizstāvēt savu pilsētu pret ienaidnieku. Kad turki bija aplekuši Vīni, maiznieki apsargāja Lauvas bastionu, viņi cieta lielus zaudējumus, bet turkus pilsētā neielaida. Par to imperators Kārlis VI kā pateicības apliecinājumu atļāva maiznieku ģerbonī iekļaut detaļas no sava ģerboņa – divas lauvas un zobenu. Šīs detaļas maiznieku ģerbonī saglabājas arī vēlāk daudzās Eiropas pilsētās, tostarp feodālajā Rīgā.

Vēl viens valdnieks bija pateicīgs maizniekiem: kad Bavārijas Ludvigs pieteica karu savam kaimiņam kūrfirstam Frīdriham Skaistajam, tika izveidots karaspēks no daudzu profesiju pārstāvjiem. Tā sastāvā bija arī maiznieku pulks. Izšķirošajā kaujā pie Mildorfas 1322.gadā Bavārijas valdniekam klājās ļoti slikti. Nonācis ielenkumā ar savu kavalēriju, viņš bija gatavs padoties. Un tikai pateicoties maiznieku pulka drošsirdībai, kas izlauzās līdz savam valdniekam, karš tika uzvarēts. Bavārijas Ludvigs pateicībā maizniekiem atļāva viņu ģerbonī iekļaut ērgli un divus zobenus, kas tolaik rotāja valsts ģerboni.